Iesākumā bija mīlestība
”Divas dvēseles, kuras vienotrai kopš dzimšanas jau piederējušas, ir atradušas cita citu, likteņa, nē, Dieva brīnumainās rokas vadītas,” rakstīja Ellija Forsele uz mājām Helsinkos no sava koncertbrauciena Rīgā 1902. gadā. Vēstulē mājiniekiem uzbangoja spēcīgas jūtas, Ellijai aprakstot, kā jau ”pirmais skatiens uzdāvināja mums vienam otru uz mūžiem.” Ellijas Forseles koncertu bija atnācis noklausīties arī mākslinieks Janis Rozentāls. ”Kā tev patika dziedātāja?” draugs Janim Rozentālam pēc koncerta vaicāja. ”Kā nu nepatiks – tā taču mana topošā sieva,” gleznotājs atbildējis. Pieņemšanā pēc koncerta viņš pasniedzis dziedātājai rožu pušķi un stādījies priekšā, esot Janis Rozentāls, pa vācu modei Jan Rosenthal (Rožleja). ”Rosenthal un rozes!” tā Ellija Forsele atbildējusi, kad pirmoreiz satikusi savu vīru. 1903. gadā slēgtā laulība ar Elliju Forseli neiespaidoja Rozentāla personīgo dzīvi vien, tā pastiprināja arī viņa interesi par somu mākslu.
Sastopot Elliju, Janis bija 36 gadus vecs, mākslinieka panākumus jau sasniedzis. Topošajam vīratēvam Teodoram Forselam par sevi viņš rakstīja tā: ”Visa Jūsu kultūra, jo sevišķi māksla, stāv man kā latvim par piemēru, jo, gleznotājs būdams, visvairāk cienu Jūsu lielos meistarus, kā piemēram, Gallenu, Jernefeltu, Halonenu, Sārinenu u.c. Tādas arī ir manas slēptās ilgas, tapt par kaut ko līdzīgu latvjiem, ja vien manas niecīgās dāvanas un ārējie apstākļi dos šim nolūkam iespēju.” Līgavainim piemita liela pārliecība par sevi, tomēr laiks rādīja, ka tā bijusi pamatota. 1, 2, 3
Ellija un Janis. 1903
Ellijas Rozentāles portrets
(Mākslinieka sievas portrets). 1906
Ellija un Janis. 1903
Janis Rozentāls piedzima 1866. gadā Saldū ciema kalēja ģimenē. Nepabeidzot skolas gaitas, ģimenes finansiālo grūtību dēļ, piecpadsmit gados Janis devās uz Rīgu, labākas dzīves meklējumos. Gados jaunais Janis izmēģināja viesmīļa darbu, bet tas beidzās nesekmīgi, kad trīs rubļus dārgā cukurtorte izslīdējusi no rokām uz restorāna zāles grīdas. Par laimi zēns, kuram paticis zīmēt, drīz vien kļuva par mācekli pie daiļkrāsotāja. Pāris gadus mazgājis otas, līdz beidzot ticis pie sienu un griestu apgleznošanas. Pēc smagā darba rūdījuma, Janis iestājās Pēterburgas Ķeizariskajā Mākslas akadēmijā, kur viņš 1888. gadā uzsāka studijas. Rozentāla diplomdarbs ”No baznīcas (Pēc dievkalpojuma)” raisīja lielu ievērību. 4
No baznīcas (Pēc dievkalpojuma). 1894
Pēterburgā Janis iesaistījās latviešu studentu pulciņā ”Rūķis”. Tā bija tautiski noskaņota mākslas un mūzikas studentu grupa, kurā darbojās arī komponisti Jāzeps Vītols, Emīls Dārziņš, tēlnieks Teodors Zaļkalns un gleznotājs Vilhelms Purvītis. 1899. gadā Rozentāls atgriezās Latvijā. Viņš uzcēla māju Saldū, kurā ilgi nedzīvoja, jo mazpilsētā māksliniekam izrādījies par šauru. 1901. gadā Rozentāls apmetās Rīgā uz palikšanu, un jau nākamajā gadā liktenīgais koncerts viņa dzīvē ienesa Elliju. Un Somiju.
Mīlētāji saderinājās dažas dienas pēc pirmās tikšanās. Ellija būtu gribējusi precēties tūlīt, bija arī lūgusi tēvu izsūtīt uz Rīgu laulāšanai nepieciešamos papīrus. Ellija stāstīja, ka Janis vēlas nelielas kāzu svinības un rakstīja tēvam: ”… garā jau esmu Jaņa sieva un darīšu visu pēc sava vīra labākiem ieskatiem.” Laulības tomēr tika slēgtas Helsinku Vācu baznīcā 1903. gada martā. Kāzu ielūgumu, protams, ir zīmējis līgavainis pats. Attēlā vīrietis tumšā apģērbā un sieviete baltā tērpā kopīgiem spēkiem vada laivu. Ielūguma atklātnes pamatā izmantots sižets no Rozentāla 1897. gada gleznas ”Teiksma”. Šie ir vieni no retajiem mākslinieka darbiem, kuros viņš attēlo jūru. 5, 6
Kāzu ielūgums. 1903
Teiksma. Ap 1897
Somijā vienmēr ir vasara
Mēnesi pēc kāzām Ellija rakstīja tēvam: ”Kļūt par māti taču ir liela balva – tādēļ priecājos, ka tas man iespējams.” Rudenī Rozentāliem piedzima pirmais bērns – meita Laila. Jaunais tēvs rakstīja vīratēvam Teodoram Forselam: ”Lieber Papi! Ich bringer Dir die frohe Botschaft, dass Du ein glücklicher Grossvater geworden bisst.” (Mīļoto tētiņ! Sūtu tev priecīgu vēsti, ka esi kļuvis par laimīgu vecotēvu.) Četru lapaspušu garajā vēstulē, no sava skatupunkta, Janis aprakstīja mazās meitenītes piedzimšanu, apbrīnoja Lailas skaistumu un gudrību. Drīz piedzima arī otrā meita Irja Austra. 1907. gadā piedzima ģimenes pastarītis, dēls Miķelis, saukts arī par Mikki. Kopš Rozentāls kļuva par tēvu, viņa daiļradē ienāca mātes un bērna tēma; mākslinieks radīja vairākas gleznas ar Elliju un mazo Lailu. 7, 8
Janis un Laila, 1904
Jaņa Rozentāla vēstule Teodoram Forselam. 1903
Rozentāls savā sievā saskatīja skaistuma ideālu, ko vēlējās gleznot visdažādākajos veidos. Mākslinieks sāka karjeru kā reālists, taču vēlāk iespaidojas arī no impresionisma un simbolisma. Ellija gleznās ir gan Ieva, gan Marija Magdalēna, tomēr visbiežāk viņa atveidota Madonnas lomā. Par spīti negulētajām naktīm mazo bērnu dēļ un problēmām ar kalpotājiem, Ellijai netrūka spēka būt par modeli vīram. Somijas vasaras ienesa dažādību ģimenes ikdienā. Forselu ģimenei piederēja vasarnīca Nummelā, aptuveni 50 kilometrus no Helsinkiem, kur Rozentāli pavadīja vairākas vasaras. 9, 10
Nummelā. 1906
Zem pīlādža. 1905
Janis gleznoja saulainus ģimenes portretus, kuros redzami arī Ellijas radi. Rozentāla Somijā vienmēr ir vasara. Kā dabas tēlotāju viņu saistīja tieši vasarīgas ainavas, reizēm arī rudens krāsu spozme. Ziemas ainavas Rozentāls gandrīz nemaz negleznoja. 11, 12, 13
Somijas vasara. Jaņa Rozentāla fotogrāfijas. Ap 1908
Somijas vasara. Jaņa Rozentāla fotogrāfijas. Ap 1908
Dzīve augstumos
Somu mākslas vienkāršība, pat zināms skarbums, iespaidoja Jani Rozentālu arī kā mākslinieku. Žurnālā ”Vērotājs” 1905. gadā publicētajā rakstā Rozentāls slavēja Akseli Gallena-Kallelas gleznotās freskas Juseliusa mauzolejā Pori pilsētā. Tiek minēts, ka tieši no Gallena-Kallelas freskām, gan Juseliusa mauzolejā esošām, gan Parīzes pasaules izstādes Somijas paviljonam radītajām, latviešu mākslinieks smēlies iedvesmu vienam no saviem redzamākajiem darbiem – Rīgas Latviešu biedrības nama fasādes dekoratīvajai frīzei. Ellija palīdzēja vīram somu mākslas pasaules atklājumos, kopā ar viņu tulkojot tematiskos rakstus – Ellija tulkoja no somu valodas vācu valodā, un Janis – no vācu valodas latviešu valodā.
Rozentāls rakstīja saviem somu radiem vācu valodā, kas bija tā laikmeta lingua franca. Tomēr vēstules vīratēvam bieži sākās ar uzrunu ”Lieber Isä!” (Mīļotais Tēvs!) Ellija, mīlestības spārnota un praktiskās sadzīves vajadzību rosināta, bija iemācījusies latviešu valodu. Jau drīz pēc Jaņa sastapšanas 1902. gadā viņa rakstīja tēvam: ”Bet tāpēc, ka vēl daudz nesanāk saprast viņa mēli (to jau nu mācos gan), mums jālieto vācu valoda (tā gan ir pārāk banāla tik svētām jūtām kā mūsu mīlestība).”
Ar saviem bērniem Ellija vienmēr runāja somiski, un Rozentālu mājas bijušas divvalodīgas. Kad Irjai, pēc vairākiem gadu desmitiem, tika jautāts, kura tad īsti esot viņas dzimtā valoda, Irja atbildējusi, ka pati īsti nezinot – māte ar viņu vienmēr runājusi somiski, un tēvs – latviski. Irjai mācoties Somijā par medicīnas māsu pagājušā gadsimta 20. gados, brālis Miķelis ar viņu sarakstījās somu valodā, bet vecākā māsa Laila – latviešu valodā.
Alberta ielas, vai, teiksim, Albertsštrāses dzīvokļa augšstāvā atrodas gaišs ateljē, kurā Rozentāls gleznoja un mācīja savus skolēnus. Ģimenes ienākumus vairoja arī īrnieki, kuriem Ellija nodrošināja pilnu pansiju. Šādi īrnieki pie Rozentāļiem apmetās vairākkārt. Vispazīstamākais bija viens no Latvijas slavenākajiem rakstniekiem – Rūdolfs Blaumanis. Ellija izteikusies, ka Blaumanis esot ”tīrīgs nomnieks”. Blaumani mocīja tuberkoloze, un vēlāk Ellijai izdevies izkārtot viņam vietu Takaharju sanatorijā Somijā. Tomēr slimība jau bija progresējusi un Blaumanis mira Somijā 1908. gadā.
Rozentālu mājas bija Rīgas kultūras aprindu tikšanās vieta, kā arī pietura daudziem somu ceļotājiem Baltijā. Ģimene un radi Ellijai bija pirmajā vietā. Vēstules spraigā ritmā kursēja starp Rīgu un Helsinkiem, bieži tika uzņemti ciemiņi. Pie svarīgajiem viesiem tika pieskaitīti, piemēram, ”Mikolas”: Ellijas tuva draudzene un māsīca, rakstniece Maila Talvio un viņas vīrs valodnieks Jūse Mikola. Papildus vēstulēm tika sūtītas arī pakas – gan pa pastu, gan ar ceļotāju starpniecību. Ellija saņēma somu presi, māsīcas Mailas grāmatas un ziemeļbrieža gaļu, bet Somijas radi tika pie Ellijas un viņas meitu rokdarbiem un reiz pat pie latviešu tradicionālajiem apaviem – ”pastalām”! 14, 15
Rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa portrets. 1908
Mailas Talvio portrets. 1904
Drošībā uz Somiju
1914. gadā uzliesmoja Pirmais Pasaules karš. Dzīve Rīgā kļuva bīstama, un 1915. gadā Rozentālu ģimene bēga uz Somiju. Pirmais Pasaules karš smagi skāra Latviju, dažādām armijām soļojot pār zemi gan turp, gan šurp. Vācieši, un kopā ar viņiem somu jēgeri, Krievijas Sarkanā un Baltā armija, kā arī pati Latvijas armija kopā ar igauņiem karoja Latvijā vairākus gadus. Rozentāli apmetās Helsinkos. ”Viņiem toreiz bija trīs mazi bērni, un viņi ieradās gandrīz bez virsdrēbēm,” Maila Talvio vēlāk atminējās māsīcas bēgšanu uz Somiju. 1915. gadā, vispirms apmetusies Forsā pie māsas, Ellija raksta tēlniekam Emilam Vikstrēmam un viņa sievai, ka ģimene ir bez noteiktas dzīvesvietas, un Janis cenšas atrast tiem pajumti. Tā arī tika atrasta Helsinkos Kulosāri salā, savrupmājā, kur ”…ūdens no rītiem sasala uz grīdas un sienas bija apsarmojušas.” Tomēr ģimene bija pasargāta.
Nogādājis ģimeni drošībā, Rozentāls ceļoja atpakaļ uz Rīgu glābt savus mākslas darbus. Viņš aizgādāja gleznas uz Pēterburgas latviešu mākslas izstādi. Izstāde vainagojās panākumiem, un viņš tika aicināts izstādīt darbus arī Maskavā. Šī ceļojuma laikā, vējā un salā plānā drēbju kārtā staigādams, Rozentāls sasirga ar plaušu karsoni. Slimnīcā vājinieks murgojis, un noraizējušies paziņas pieņēma lēmumu sūtīt telegrammu uz Somiju. Ellija devās starpgadījumiem pilnā ceļojumā pa kara postā esošo Krieviju, krievu valodu nezinādama. Somu vai latviešu valodu neviens nesaprastu, un ienaidnieku (vācu) valodu izmantot nedrīkstēja, tādēļ Ellija uzrakstīja svarīgākos vārdus uz papīra lapas, ko glabāja pie sevis. Šādi bruņojusies, Ellija nokļuva Maskavā un viņai izdevās nogādāt Jani atpakaļ uz Somiju, kur viņš varēja atlabt.
Ārzemniekam, Somijā nepazīstamam māksliniekam, nekādi neizdevās atrast darbu. Tomēr Rozentāls gleznoja nemitīgi. 1916. gada vasaru Helsinkos pavadīja rakstniece Aino Kallasa, un Rozentāls aizrautīgi gleznoja viņas portretu. Vienlaikus ar glezniecību tika piedzīvots spēcīgs jūtu uzliesmojums, un 1916. gada jūlijā Aino rakstīja dienasgrāmatā: ”Viņš ir mans vīrietis, viņā apvienojas smalkums un spēks, jūtīgums un tīrība. Mani ne uz brīdi nepārņem sajūta, ka tas būtu nepareizi. Tas nevar būt nepareizi, tas ir kas pārāk liels, visu būtību un dzīvi aptverošs, pārāk liktenīgs, manas pašas gribai šeit pat netiek dota iespēja.” Pastaigās gar jūrmalu arī Rozentāls viņai atzina, ka nevēloties solījumus un zvērestus, un ir jāņem tas, ko mirklis sniedz.
Jūtās nepastāvīgais Rozentāls sagādāja Kallasai vilšanos, un vēlāk viņa sev dienasgrāmatā rakstīja: ”… tu, protams, būtu vēlējies ļaut visam attīstīties līdz pēdējai robežai, tam sekotu bruņnieciska atteikšanās un tālāka dzīve ar priekpilnu uzvaras apziņu. Nu sanāca citādi, nekāda atteikšanās nebija vajadzīga, tas, gribot negribot, jāatzīst, nepastāv jautājums par kārdinājuma uzveikšanu, ja reiz paša kārdinājuma nav.” Attiecību atvēsināšanās, domājams, novedusi pie tā, ka Rozentāls pāri Kallasas vaibstiem uzgleznojis neatpazīstamus sejas pantus, kuri, iespējams, piederējuši kādai no Rozentālu kalpotājām. Šī glezna tika izstādīta Rozentāla piemiņas izstādē, kur to nopirka, un tādējādi glezna arī palika Somijā. 16, 18
Ellija un Janis ceļā. 1905
Aino Kallasas portrets. 1916
1916. gada vasarā Rozentāls gleznoja arī meitu Lailu Kulosāri krastmalā (15. attēls). Tajā pašā gadā tika radīta glezna ”Mustikkamaa” (Melleņsala). Nauda bija nepieciešama, un mākslas darbus vajadzēja pārdot. Sievas Ellijas māsīca, rakstniece Maila Talvio, mēģināja Rozentālam visādi palīdzēt. Rozentāls zīmēja titullapas Ziemassvētku žurnāliem ”Sydäntalvi” (Ziemasvidus) un ”Kulkuset” (Zvārguļi). Mailas Talvio rediģētajam žurnālam ”Kulkuset” titullapas bija radījuši arī Akseli Gallens-Kallela, Ēro Jernefelts, Peka Halonens, Veine Blumsteds un Vennija Soldāne-Brūfelde. 19, 20, 21
Villa (Kulosāri) salā. 1961
Mustikamā. 1916
”Sydäntalvi” (Ziemasvidus). 1916
Piepeši viss bija beidzies
Rozentāls bija pazīstams kā lielisks portretists, un Maila Talvio vēlējās, lai viņš saņemtu pasūtījumus arī Somijā. Lai demonstrētu mākslinieka spējas, Talvio lūdza Rozentālu uzgleznot viņas portretu, ko tā varētu rādīt iespējamiem pasūtītājiem. Modele uzvilka melnu tērpu, aplika mežģīņu apkaklīti un apsēdās, lai tiktu gleznota Kulosāri savrupmājā. ”… tagad man nemaz nav vaļas ar tevi runāt, jo man uz Ziemassvētkiem jāpabeidz grāmata, un par to man nu jādomā, kamēr tu glezno,” atmiņās par sarunām ar Jani dalījās Maila Talvio. Grāmata, ko viņa tobrīd rakstīja, bija romāns ”Elämän kasvot” (Dzīves seja).
Glezna tapa, veicot savu uzdevumu: Rozentāls saņēma vairākus portretu pasūtījumus. Mailas Talvio portrets palika rakstnieces īpašumā, Somijā. Šī glezna tiek uzskatīta par vienu no Rozentāla labākajiem portretiem. 22
Mailas Talvio portrets. 1916
Pasūtītie portreti tomēr palika neuzgleznoti. 1916. gada Otrajos Ziemassvētkos Janis Rozentāls mira ar infarktu Kulosāri. Viņu apglabāja 1917. gada 1. janvārī Helsinkos. ”…spēcīgais vīrs vairs nevadīja laivas gaitu tumšos, spožos ūdeņos, un uz soliņa vairs nesēdēja baltā tērpusies līgava, kā reiz uz kāzu ielūguma atklātnes,” Maila Talvio aprakstīja jaunā gada pirmās dienas bēru gājienu no Kulosāri uz Helsinku Vecajiem kapiem.
Latviešu draugi bija ieradušies uz bērēm no Pēterburgas, un tie guldīja uz kapa piemiņas vainagu ar uzrakstu ”Guli Somijas aukstajā zemē, kamēr mēs nāksim un vedīsim tevi mājup.” Jau 1917. gada februārī Somijas Mākslas muzejā ”Ateneum” notika Rozentāla piemiņas izstāde. ”Bildes un krāsas, pie sienām bija visa Brendē* salas vasara – tikai viņa paša vairs nebija,” Aino Kallasa aprakstīja savus iespaidus dienasgrāmatā pēc izstādes apmeklēšanas. Vēlāk Latvijas izcilais mākslinieks varēja atdusēties dzimtenes smiltājā, jo 1920. gadā viņa pīšļi tika pārapbedīti Rīgas Meža kapos. Vairāki Rozentāla darbi – gan gleznas, gan zīmējumi, palika Somijā par piemiņu no mākslinieka pēdējiem dzīves gadiem Kulosāri salā.
Ellija nodzīvoja Somijā vēl četrus gadus, līdz 1920. gadā kopā ar bērniem atgriezās Rīgā. Tur viņa turpināja darbu pie Somijas un Latvijas kultūras sakaru uzturēšanas. 1943. gadā Rīgā Ellija mira ar sirds slimību. Vispazīstamākā somu-latviešu mīlasstāsta varoņi nu atdusas kopā Rīgas Meža kapos. Rozentāla mantojums joprojām piedzīvo dažādas izpausmes, kā piemēram, Rozentāla biedrība – Somijas–Latvijas sadraudzības biedrība, kas veidojusi šo izstādi. 23
Ellija un Janis, 1905
*Brendē sala – Brändö – Kulosāri salas zviedriskais nosaukums
(tulk. piezīme)
